Aleksandrs Gapoņenko : Baltijas valstu enerģētiskā drošība: mīti un realitāte

 Katra nācija ir ieinteresēta savas ekonomikas drošības nodrošināšanā, izveidojot tādus iekšējos un ārējos nosacījumus, pie kuriem tā dinamiski attīstās un nodrošina līdzekļus sociālo jautājumu risināšanai.
 

  Ekonomiskās drošības pamats ir enerģētiskā drošība, par cik bez enerģijas nav iespējams organizēt jebkura veida ražošanu, nodrošināt sociālo procesu nepārtrauktu plūsmu. Enerģetiskā drošība reducējās uz stabilu nacionālās ekonomikas nodrošināšanu ar pietiekamu enerģijas daudzumu par pieejamām cenām, kā uz vietējās enerģijas ražošanas, tā arī uz enerģijas resursu importa rēķina, jo ne visām valstīm ir savi enerģijas resursi pietiekamos daudzumos.

  Latvija, Lietuva un Igaunija pirms divdesmit gadiem bija padomju republikas un enerģijas resursus tām piegādāja tāda pat padomju republika – Krievijas Federācija. Tagad Baltijas republikas ir neatkarīgas valstis, bet Krievija joprojām piegādā tām lielāko daļu  no gāzes, naftas, naftas produktiem, ogles, ievērojamu daļu elektroenerģijas. Tas dod pamatu Baltijas valstu valdībām un Eiropas Savienības vadībai teikt, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir enerģētiski atkarīgas no Krievijas. Pamatojoties uz to tiek veikta svarīgu un visai dārgu pasākumu virkne, lai attīstītu alternatīvus enerģijas piegādes kanālus: pa jūras dzelmi stiepjas augstsprieguma elektrības līnijas no Skandināvijas, Lietuvā tiek pieņēmts lēmums par tikko uzceltās un pietiekami drošās, bet strādājošās uz Krievijas kodoltehnoloģijām, Ignalinas AES slēgšanu, tam seko lēmums nacionalizēt Krievijas gāzes cauruļvadu sistēmas, Latvijā tiek uzsākta termināla būvniecība sašķidrinātas dabasgāzes saņemšanai no Ziemeļāfrikas.

Tāpēc lietderīgi ir apsvērt, cik lielā mērā Baltijas valstu enerģētiskā drošība ir reāla problēma un cik lielā mērā ap to tiek radīti mīti, kas neļauj Baltijas valstu valdībām pieņemt racionālus lēmumus.
  Parasti jebkuras valsts enerģētisko atkarību nosaka enerģijas importa īpatsvars no kopējā izmantotā enerģijas daudzuma. Lai salīdzinātu dažādus enerģijas veidus izmanto naftas ekvivalenta nosacīto tonnu. 2010.gadā Baltijas valstīs ražoja 5,5 miljonu nosacītā naftas ekvivalenta tonnu un importēja 11,4 miljonu tonnu. Tas ir, importētās enerģijas daļa bija gandrīz 67%. Vislielākā atkarība no importa bija Lietuvai, kas pagājušajā gadā slēdza Ignalinas atomelektrostaciju. Mazākā bija Igaunijai, kas veiksmīgi attīsta savas enerģijas ražošanu, izmantojot vietējos slānekļus, un pat eksportē elektroenerģijas pārpalikumus uz citām Baltijas valstīm. Latvija enerģijas atkarības radītājos ir pa vidu starp tās kaimiņvalstīm. Klausīties

      Tomēr, atkarība no enerģijas resursu importa, pati par sevi nav liela problēma valsts enerģētiskai drošībai. Piemēram, 2010.gadā Spānijas atkarība no enerģijas resursu importa bija 81%, Beļģijā – 78%, Austrijā – 73%, Vācijā – 61%. Tomēr, neviens pat neizvirzīja jautājumu, ka visu šo Eiropas valstu enerģētiskā drošība atrodas pie sarkanās līnijas.

 Taču pavisam cita aina atklājās,attiecībā uz Baltijas valstu enerģetisko drošību analizējot nevis naturālo, bet naudas vērtību rādītāju atkarību no importa. 2000.gadā Baltijas valstis tērēja uz enerģijas resursu importu 9,1% no to iekšzemes kopprodukta (IKP), 2010.gadā jau 13,0% no IKP. Tas ir daudz vairāk nekā visu iepriekš minētu Eiropas valstu rādītāji. Kā liecina mūsu aprēķini, pie pastāvošās tendences 2020.gadā Baltijas valstis būs spiestas tērēt uz enerģijas importu 17,9% no to IKP. Tā patiešām ir tā sarkanā līnija, kuru pārsniedzot, enerģētiskā un ekonomiskā drošība kopumā kļūst par lielu jautājuma zīmi.

Tik augsts naudas vērtību atkarības iemesls no enerģijas importa līmeņa ir ārkārtīgi zemais Baltijas valstu ekonomikas energoefektivitātes līmenis. Šo līmeni var novērtēt ar tādu rādītāju kā nasacīto naftas ekvivalenta kilogramu skaitu, kas tiek tērēti, lai ražotu 1000 eiro IKP. Tātad, ja pieņemtu vidējo Eiropas energoefektivitātes rādītāju, mūsu aprēķiniem pieejamā 2009. gadā, par 100%, tad Igaunijā un Latvijā tas bija 430%, bet Lietuvā 315%. Lietuvā daudz labāks rādītājs bija tikai sakarā ar to, ka šajā gadā vēl darbojās augstas veiktspējas Ignalinas AES. Ar šā uzņēmuma slēgšanu 2010.gadā energoefektivitātes rādītājam lietuviešiem ir jānolaižās līdz Latvijas un Igaunijas līmenim.

 Ražošanas energoefektivitāte Baltijas valstīs pakāpeniski pieaug. Tomēr, kā liecina mūsu aprēķini, atpalicība no vidējā Eiropas līmeņa nesamazinās vairāk par 3 % gadā. Tas nozīmē, ka lai sasniegtu esošos Eiropas vidējos energoefektivitātes rādītājus, Baltijas valstīm būs nepieciešams vismaz gadsimts.
  Dažreiz tiek apgalvots, ka Baltijas valstis atrodās daudz tālāk uz ziemeļiem nekā nosacīti vidējā Eiropas valsts, un tāpēc ir spiestas tērēt vairāk enerģijas uz apkuri. Šo apgalvojumu noliedz faktiskie dati. Piemēram, Somija atrodas daudz tālāk uz ziemeļiem nekā Igaunija, bet energoefektivitātes līmenis valstī ir tikai par 57% augstāks nekā vidēji Eiropā.

Tādējādi, Baltijas valstis var pārvarēt atkarību no enerģijas importa tikai daudzkārt palielinot savas ražošanas energoefektivitāti  un pie reizes samazinot enerģijas izmaksas sociālajā jomā. Kā to izdarīt nav liels noslēpums. Ir nepieciešams uzlabot rūpniecības ražošanas ēku un dzīvojamo māju siltumizolāciju un samazināt  zaudējumus  no siltuma un elektroenerģijas nosūtīšanas no ražotājiem līdz patērētājiem. Ir  jāievieš automatizēto enerģijas patēriņa vadību ēkās, jāievieš jaunas tehnoloģijas energoietilpīgājos tehnoloģiskos procesos rūpniecībā. Ir jāierīko ekonomiskākas enerģijas iekārtas un ierīces, jādomā par mūsdienīgam enerģijas ražošanas, sadales un uzkrāšanās vadības sistēmam. Kā arī ir nepieciešams pieņemt vairākus obligātus enerģijas patēriņa standartus un to īstenošanas ekonomiskos mehānismus. Viss šīs darbs ar Baltijas valstu valdībām tiek veikts ļoti vāji, jo viņi nesaprot to nozīmi. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka tie ir stratēģiski orientēti tikai uz Krievijas enerģijas resursu piegādātāju izstumšanu no sava tirgus.

Tomēr, bez ievērojama enerģijas patēriņa līmeņa samazināšanas, Krievijas energoresursu piegādātāju izstumšanas sekas būs tikai vietas atbrīvošana citiem enerģijas piegādātājiem. Principā ir iespējama sasķidrinātās gāzes un naftas piegāde no Ziemeļāfrikas, ogļu no Polijas, naftas produktu no Somijas, elektroenerģijas no Zviedrijas un Norvēģijas. Visi jaunie piegādātāji savas preces piedāvās dārgāk nekā krievu uzņēmumi, vismaz ņemot vērā to faktu, ka to cenā tiks iekļatas lielākas transporta izmaksas. Tāpēc, plānojot jaunus enerģijas piegādes kanālus, Baltijas valstu valdībam ir sākotnēji,jābūt gatavām tam, ka tas prasīs ievērojamus papildus līdzekļus, kurus to ekonomikas maz ticams ka izturēs.

Eiropas Savienība mudina visas tās dalībvalstis samazināt atkarību no izrakteņu izcelsmes enerģijas resursu ārējam piegadēm, strauji palielinot alternatīvo enerģiju, tādu kā  saules, vēja, ģeotermiskās, no atjaunojamajiem bioloģiskajiem resursiem, ražošanu. Tomēr Baltijas valstīs ir ļoti maz saules un vēja resursu. Un degvielas vajadzībām audzēts rapsis neatgriezeniski sabojā augsni. Turklāt visi šie enerģijas resursu veidi būs sākotnēji dārgāki nekā parastā gāze, nafta un ogle. Enerģijas ražošanas no alternatīviem un tradicionālo enerģijas resursiem cenu starpību, atkal būs jāsedz no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valsts budžeta, kas tagad nav gatavas uzņemties papildu slodzi.

Baltijas valstīs pastāv dažas enerģijas ražošanas attīstības iespējas no tradicionālajām avotiem. Lietuvā, piemēram, plāno būvēt Visaģinasko atomelektrostaciju uz amerikāņu kodoltehnoloģiju pamata. Tomēr šī tehnoloģija parādījā sevi ļoti negatīvi dabas katastrofas laikā Japānā un to ir nepieciešams būtiski uzlabot. Projektēšanas darbi Visaginasā (bijušā Ignalina) vēl nav sākušies, jo AES būvniecībai Baltijas valstu valdībam nav pietiekamu līdzekļu. Krievija jau sen būvē atomelektrostacijas Kaļiņingradas apgabalā un Baltkrievijā, bet lieku enerģētisko jaudu neviens  uzņēmums  ap tiem neveidos. Latvijā ir vēl padomju laikā uzsākti Jēkabpils un Daugavpils HES būvniecības projekti. Savā laikā tie tika noraidīti vietējo “zaļo” protestu dēļ. Šo hidroelektrostaciju būvniecību var viegli atjaunot, bet “zaļo” iedotais tabu joprojām ir svēts. Tikai Igaunija veiksmīgi attīsta savu enerģētisko jaudu, kurā izmanto vietējos un no Krievijas Ļeņingradas apgabala ievestos slānekļus. Slānekļu izmantošana ļoti spēcīgi piesārņo vidi, bet igauņi neļauj saviem “zaļiem” iespēju celt lielu troksni ap to masu saziņas līdzekļos  , jo tas ir pretrunā ar valsts interesēm.
   

Tādējādi, fakti liecina, ka lielā Baltijas valstu enerģetiskā atkarība no Krievijas enerģētiskajiem resursiem ir mīts. Jo ātrāk Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības atteiksies no šī mīta un sāks veidot attiecībās ar Krieviju saskaņā ar pragmatiskām interesām, jo ātrāk tie pārvarēs savu tiešam lielo enerģētisko atpalicību.

Eiropas pētījumu institūta priekšsēdētājs (Latvija)

ekonomisko zinātņu doktors   Aleksandrs Gapoņenko